Tas, kā Covid-19 sapludinājis vai nojaucis robežas starp mājas dzīvi un darbu, reizēm var šķist nepatīkami.
Daudzas attālinātās sapulces Covid-19 laikā sākušās ar līdzīga veida komentāriem:
“Vai! Ko jūs varat redzēt aiz manis?”, “Jāpārbauda, vai kabineta durvis ir aizvērtas”, “Pagaidiet, paskatīšos, vai notīrīju šo galdu…”
Un tamlīdzīgi.
Cilvēki, kuri strādā no mājām, raizējas, ko viņu kolēģi var redzēt caur kameras objektīvu.
Mēs varam pasmieties par šo fenomenu – galu galā visi zinām, kā ir justies nedrošam par to, ko par mums liecina mūsu mājas. Vai, precīzāk izsakoties par to, ko no tā mēs labprātāk paturētu pie sevis.
Vēlāk ieeju internetā, meklētājā ierakstu “home shame” (“kauns par savu mājokli”) un atklāju, ka šī ir reāla parādība, par ko tapuši vairāki raksti.
Kauns par savu mājokli attur cilvēkus ielūgt ciemos draugus
Saskaņā ar žurnālā “Talouselämä” publicēto, viens no pieciem somiem izjūt kaunu par savu mājokli nepārtraukti vai bieži (2020. gada 8. septembris). Tajā pašā aptaujā 49% respondentu atbildēja, ka vismaz reizēm izjūt kaunu par savu mājokli.
Ālto universitātes humanitāro zinātņu studenta bakalaura darbā kauns par savu mājokli aprakstīts kā nevēlēšanās ielūgt ciemos draugus, kad virtuves izlietnē ir netīri trauki vai dīvānā atstāta veļas kaudze.
“Īsi sakot, kauns par savu mājokli ir stress, ko rada uzskats, ka jūsu mājām vienmēr jābūt nevainojamā stāvoklī. Tas ir trauksmes veids, kas normālu dzīvi pārvērš nebeidzamā tīrīšanas un kārtošanas procesā. Kauns par savu mājokli attur cilvēkus ielūgt ciemos draugus un atvērt durvis negaidītiem viesiem. Tas liek mums ierakties savās mājās, neielaist savā dzīvē viesus un saritināties vieniem mājas nepilnīgumā,” rakstīts bakalaura darba ievadā.
Pētījumā minēta arī Ilana Ālto (Ilana Aalto), kultūrvēstures pētniece un profesionāla organizatore, kura kaunu par savu mājokli raksturojusi kā “bailes, ka citi cilvēki mūs nepieņems vai nemīlēs, ja vien pastāvīgi neuzturēsim pieklājības iespaidu”.
Es saraujos. Tā neizklausās pēc jaukas sajūtas. Es nekad (vismaz ne apzināti) nedomātu sliktu par saviem kolēģiem, balstoties uz to, kā izskatās viņu mājokļi. Tā vietā man ir prieks par izdevību ieskatīties kolēģu mājās un redzēt viņus no citas puses. Pareizāk sakot, bija prieks, pirms populārs kļuva fona sapludināšanas rīks.
Izlēmu piezvanīt Ilanai Ālto, kuru iepazinu saistībā ar darbu, lai pajautātu vairāk par šo fenomenu, par ko uzzināju Covid-19 pandēmijas un attālinātā darba aktualitātes pieauguma dēļ. Mana interese par šo tēmu ir gan personīga, gan profesionāla – galu galā YIT darbojas mājokļu būvniecības nozarē.
Ir vieglāk uzvesties profesionāli, kad fonā nav redzams jūsu mājoklis
“Covid-19 pandēmija piespiež mūs sapludināt darba un mājas dzīvi pilnīgi jaunā veidā, kas daļai cilvēku sagādā nepatīkamas izjūtas,” sacīja Ālto, piebilstot, ka viņa mājās rūpīgi izvēlas savu darba vietu atkarībā no tā, kas redzams fonā. “Ir vieglāk uzvesties profesionāli, kad skats aiz tevis neliek justies neērti – īpaši, ja esi profesionāla kārtotāja,” skaidro Ālto.
Ilana Ālto pieņem, ka kauns par savu mājokli saistīts ar pārmaiņām ciemošanās kultūrā, kura pēdējos 40 gadus zaudē popularitāti. Cilvēki sākuši ievērot lielu privātumu attiecībā pret savām mājām, lai gan sociālajos medijos redzam vairāk foto no cilvēku mājokļiem nekā jebkad agrāk. Protams, šajos foto mājokļi vienmēr izskatās lieliski.
“Cilvēku apciemošanai un aicināšanai ciemos nav nepieciešama nevainojama tīrība. Patiešām nepieciešams ir laiks. Iespējams, kauns nav galvenais iemesls, kas attur cilvēkus no ciemošanās. Varbūt cilvēkiem ikdienā vienkārši ir mazāk laika.”
Ālto domā, ka kauns par savu mājokli sievietes apgrūtina vairāk nekā vīriešus. To atspoguļo fakts, ka lielākā daļa Ālto tiešsaistes kursu apmeklētāju ir sievietes.
“Cilvēki, kam ir īpaša tieksme izjust kaunu par savu mājokli, visticamāk, ir vērsti uz sasniegumu gūšanu un bieži vēlas izpatikt citiem. Sabiedrība pārliecinoši vēsta, ka tu esi labāks cilvēks, ja tava māja ir tīra. Savā ziņā to var pielīdzināt diskusijām par svara kontroli un slaiduma saglabāšanu,” Ālto norāda, “Jābūt stipram, lai spētu ignorēt šīs idejas.”
Kauns sakņojas dziļi mūsu vēsturē
Kaunam par savu mājokli – un tam, ka lielākoties tas skar sievietes – varētu būt arī vēsturiski cēloņi. Ālto kā piemēru min Kirsi Sārikangas (Kirsi Saarikanga) grāmatu “Mitekļa pārvērtības: Dzimums un tīrības estētika mūsdienu arhitektūrā” (Transformations of the Dwelling: Gender and the Aesthetics of Cleanliness in Modern Architecture), kurā iztirzāti 20. gadsimta 20.-50. gados izveidotie pamati mūsdienu ģimeņu dzīvokļiem un tīrīguma un veselīguma standartiem.
“Māju uzskatīja par pamatu veiksmīgai bērnu audzināšanai. Tā savukārt tradicionāli uzskatīta par sievietes atbildību.”
Šai tēmai nesenā intervijā laikrakstam “Helsingin Sanomat” pievērsās arī pētniece Mona Manevo (Mona Mannevuo), minot, ka gaidas, kas saistītas ar mājokli, nav uzradušās tāpat vien. Jūsu domas par mājas soli varētu mainīties, ja aptversiet, ka tīrīguma ideāli vismaz daļēji sakņojas cīņā pret tuberkulozi.
Ilana Ālto iedrošina cilvēkus domāt par saviem ideāliem un kauna izjūtu attiecībā pret savu mājokli. Tas ir īpaši svarīgi, ja šķiet, ka šo izjūtu dēļ tiek palaistas garām izdevības vai kauns ierobežo cilvēku dzīvi.
“Pazīstu cilvēkus, kuri sāk tīrīt māju vismaz trīs nedēļas, pirms rīko ballīti, vai atsvaidzina interjeru visā mājā, pirms ielūdz viesus uz kādu īpašu notikumu. Nav brīnums, ka ballīšu rīkošanai ir tik augstas prasības! Īpaši skumji, ja kauna dēļ, ko izjūt pieaugušie ģimenes locekļi, bērniem tiek liegts aicināt ciemos draugus. Tas ierobežo viņu sociālo dzīvi.”
Es nejūtu kaunu par savu mājokli attiecībā uz tīrīgumu un interjera iekārtojumu, bet esmu tik slikts pavārs, ka vilcinos kādu aicināt ciemos uz maltīti. Ēdiens, ko pasniedzu, vismaz neizskatītos lieliski Instagram.
“Varbūt viesi priecātos par čipsiem ar mērcīti? Varbūt aicināt viesus ierasties ar groziņu? Satikt cilvēkus ir svarīgāk par vidi, kurā tos satiekat,” Ālto secina.
Raksta autors ir YIT Grupas darbinieks.
*Veera Hakomäki, Aalto University 2019, From home shame to home positivity – how an interior architect can promote aesthetic well-being